Gustavam un Emīlam

Jūs bijāt kā brīnumi,
Divi mazi brīnumi,
Tik ļoti gaidīti
Un nesagaidīti.

Jūs tikāt sargāti,
No posta sargāti.
Piedodiet mums, lūdzu,
Par šādu lēmumu grūtu.

Mēs mūžam sargāsim,
Mūsu sirdīs glabāsim
Jūs gaišā piemiņā,
Katrā sāpju rieviņā.

Manas sajūtas mērāmas asarās,
Asaras nekad nemelo.
Vai tās būtu prieka asaras siltās vasarās,
Kad jūtu, kad piepildās sapnis,
Vai atklāsme, ka sirdī liela vilšanās,
Kad prāts cenšas apmānīt jūtas.

Es tev saku! Asaras nemelo!
Ja raudi aiz prieka, tad sirds līksmo.
Ja raudi aiz skumjām, tad sirds plīst.

It kā šķietami vienkāršas domas man prātā,
Bet asaras vajadzīgas man ļoti,
Jo brīžiem nav saprotams,
Kas manās sajūtās īsts un kas nē...
Tad ļauju runāt asarām,
Kas parāda, kas mīt manā pakrūtē.

Es neko nenožēloju.
Kā gan cilvēks vispār var ko nožēlot?

Ja rīkojies saskaņā ar sirdi,
Neklausies visā, ko dzirdi,
Tad viss, kam esi spēris soli pretī
Tikai dara tevi
Spēcīgāku,
Pārliecinātāku,
Ar ticību sevī.

Es neko nenožēloju,
Es tikai reizēm pārdomāju,
Ka varbūt citur spertu savu kāju.

Ja secini, ka esi pieļāvis kļūdu,
Nesaki: es nu prom no jums zūdu.
Dari visu ko citu -
Atvainojies,
Atzīsti kļūdu,
Apņemies labāks kļūt
Un turpini darīt,
Kā sirds jūt.

Es neko nenožēloju,
Jo esmu es pats,
Mana rīcība spēcina un rada mani par cilvēku,
Kas var skatīt sevi spogulī
Un nebaidīties no tā, ko redzēšu pretī.

Iziet pļavā kā savā dvēselē,
Kur viss no sīkām zālītēm austs.
Tur netraucē balsis,
Tur nevajag atbildēt,
Tur viss pats par sevi tiek pausts.

Tikai vienai izejot pļavā
Katrs smilgas pieskāriens
Liksies apbrīnas vērts,
Katrs ziediņš nemaz neprasot
Skatīsies acīs un sacīs -
Mani nenoplūkt būtu grēks,
Katrs kukainis līksmos no prieka,
Kāpēc gan ne? Jo līksmē ir spēks!

Iziet pļavā kā savā dvēselē -
To vēlētos
BIEŽĀK.
Lai dvēsele jūt,
Kā viņu cienu
Un ar katru dienu
Mīļoju
CIEŠĀK.

Es mīlu tevi, dārgā daba,
Tu palīdzi man, kad nespēju palīdzēt sev.

Vējš nopūš asaru vaigu,
Saule dod apskāvienu maigu.
Jūrā skaloju skatienu skumjo,
Mežam atdodu ikvienu domu dumjo.

Es mīlu tevi, dārgā daba.
Es mīlu sevi, atrodoties kopā ar tevi.

Bet draugs dārgais...
Vai to pašu jūtu pret tevi?

Kaut kā pietrūkst

Vai tas, ka visvairāk gaidīto,
Saņemam no citiem,
Nevis no blakus cilvēkiem,
Padara tuvu par tālu?

Vai varbūt par tuvu stāvu?

Vai varbūt viens otru pārāk labi zinām?
Varbūt tad nav ko gaidīt vairs?
Varbūt par daudz visu laiku gribam?
Varbūt mīļu vārdu, apskāvienu un paldies vietā
Ir tik tukšs gaiss?

Varbūt...
Bet gaisam tīk plesties,
Uz vietas apmesties.
Un tad būs par vēlu piepildīt to,
Ko cits sirds dziļumos iekāro.

***

Melni dūmi ceļā stājas,
Liekas nav citas iespējas -
Ir jāapstājas.

Es nevaru tālāk paiet.
Tie velkas man līdzi.
Lūdzu palīdzi...
Kaut uz īsu brīdi.

Jo nevaru
Un īsti negribu.
Nav prieka,
Nav smaida,
It viss,
It viss atkal baida.