Dzīvoju, lai dzirdētu

Cieši ieklausīties un sadzirdēt,
Skaņu un melodiju pasaulē sevi nozaudēt,
Tikai tā es varēšu sevi izdziedēt
Un kā zvaigzne nakts melnumā no jauna iemirdzēt!

Foto: personīgais arhīvs

Atlaist un lidot...

Dabā mums reizēm ir iekārtots tā,
Ka turēties mūžam nav likteņa varā.
SAPRAST un palaist viens otru bez steigas,
Lai stāstam vismaz ir laimīgas beigas.

Brīvi kā pūkai aizlidot droši,
Netur ne slogs, pat ne stingrākie groži.
Pacelties augšup un ieelpot gaisu,
Izbaudīt laiku - nesteidzīgu un laisku.

Un ja pūkai būs lemts mājās atgriezties reiz,
Viss būs citādi nekā toreiz.
Stāsts var tikt stāstīts otrreiz,
Varbūt pat labāk nekā pirmoreiz...

Foto: interneta resursi

Tā tam būs būt!

Būs labi!
Teicām mēs abi -
Es un mans uzticamais draugs,
Kas nestāv uz vietas, vienmēr augs
Un mīļākajos vārdos mani sauks.
Mans draugs -
Vistīrākā,
Visskaidrākā
Mana sirdsbalss.

Par vēlu

Nevar atdot neveltītu laiku -
laiks mīls steigties,
nenoķēri...

Nevar atdot neveltītu smaidu -
acīm nenoslēpsi to,
ka arvien vēl gaidu.

Nevar atdot neveltītu Tevi -
par vēlu atdot,
jo skumju cerību par sevi devi.

Vējš aizpūš Tavas ziedlapiņas pa vienai
Un izdzēš mūsu laimīgās stundas ik dienai.
Paliek vien kātiņš, kas vientuļi stāv,
Lai nestu sēklas cerībām, kas tālumā blāv.

Foto: interneta resursi

Robežas

Tik robežas nepārkāpt,
Būt skaistākai gleznai rāmī.
Tur palikt un sevi savākt,
Lai nevelk tai pašā grāvī.

Nelaid prom! Nelaid!

Nelaid vējā to, kas pieder Tev,
Vējš var nedot to, ko guvis sev,
Tāpēc turi, cik vien cieši vari
Tā, lai Tavā pusē būtu varas svari.

Prātā turi dzīves laikā krāto,
Domās - sava mērķa ceļu sākto,
Sirdī glabā to, kas aizdomāties liek
Par to, cik tomēr daudz pie Tevis tiek -
Mīļo cilvēku un draugu labās domas,
Kas skar it visas dzīves jomas,
Jo viņi vienmēr jutīs līdzi,
Kad zaudē spēju vadīt savu dzīvi.

Just un mūžam nepiekust

Mežs elpo,
Un es gribu elpot tam līdzi
Brīvi un nepiespiesti.
Gribu maldīties koku labirintos,
Maldīties un tā arī neapmaldīties,
Jo koku rokas mani skauj
Un kā patvērumā man justies ļauj.

Foto: personīgais arhīvs

Piedot

Cilvēka rīcība ir šad tad kā rozes,

Kas grib vien tik labu,

Bet, skat, kas par dabu!

Tās sāpīgi dur...

Cilvēk, tu vari vēl sadziedēt brūces

Un skatīt šīs rozes ar citādu skatu -

Pasmaržot, ieelpot, sajust un gūt!

Un redzēsi vien, ka ērkšķi sāks pūt,

Jo ļāvies tam labam, ko rozes var dot,

Un varēsi sāpes par brūcēm piedot.

 

Foto: interneta resursi

!

Nevari apturēt brīdi,
Un nevajag arī,
Kad pārvērties lietus mākonī
Un līsti,
Kaut vai pušu plīsti,
Bet atbrīvo visu, ko nīsti.
Ārā! Dzirdi? Tur ārā!!!

Tik nedzīvo mākonī ilgi,
Atgriezies!
Un rīt kā saulīte spīdi.

 

Foto: interneta resursi

Es atgriežos!

Es atgriežos!
Ar cerību, ka viss labums nav izsmelts,
Ar domu, ka karotes izmēri pieaugs,
Ar sajūtu, ka smags akmens tiks pacelts
Un ziedi tai vietā reiz saplauks,
Jo ir taču saule aiz loga,
Un kauns savas skumjas rādīt tai acīs.
Es aproku šaubas zem sniega čupām,
Gan jau ar tām izkust pratīs.

Jauns sākums

Pirms vairākiem gadiem (2012. gadā) sapratu, ka varu rakstīt, kā arī sapratu, ka tas man pašai ir nepieciešams, lai sakārtotu savas domas un lai tiktu no šī domu labirinta ārā. Šī iemesla dēļ izveidoju sev vietu, kur rakstīt, jo vēlējos, lai manas sajūtas redz pasauli, lai tās neaprobežojas ar vārdiem, kas ierakstīti kladē.

Toreiz arī teicu, ka rakstīšu tik ilgi, līdz tikšu no šī labirinta ārā. Tas arī notika, ja nemaldos, pēc vairāk nekā viena gada, tāpēc izdzēsu šo lapu.

Turpmākā dzīve bija piedzīvojumiem pilna – gan patīkamiem, gan arī tādiem, kas mainīja manu uztveri un skatījumu uz dzīvi, cilvēkiem, vērtībām. Diemžēl uz slikto pusi. Es mainījos. Vairs nebija tā Ance, kas bija agrāk. Biju atkal apjukusi savās jūtās, emocijās un domās. Visa bija par daudz, daudz par daudz. Sapratu, ka atkal esmu nonākusi turpat, kur biju pirms 3 gadiem – traki sarežģītā domu labirintā, no kura man atkal jātiek laukā.

Gudra, patiesa, dzīves pieredzes bagāta drauga iedvesmota es tomēr atgriežos šeit, lai darītu pasauli ap sevi tīru un patiesu.

Ceļš uz izeju nav viegls, tāpēc vispirms un arī vēlāk ik pa laikam atskatīšos uz iepriekš rakstīto, kas deva man spēku un iedvesmu atrast ceļu uz izeju.

Lai man izdodas!
Ticībā, cerībā un mīlestībā,

Ance