Manas sajūtas mērāmas asarās,
Asaras nekad nemelo.
Vai tās būtu prieka asaras siltās vasarās,
Kad jūtu, kad piepildās sapnis,
Vai atklāsme, ka sirdī liela vilšanās,
Kad prāts cenšas apmānīt jūtas.

Es tev saku! Asaras nemelo!
Ja raudi aiz prieka, tad sirds līksmo.
Ja raudi aiz skumjām, tad sirds plīst.

It kā šķietami vienkāršas domas man prātā,
Bet asaras vajadzīgas man ļoti,
Jo brīžiem nav saprotams,
Kas manās sajūtās īsts un kas nē...
Tad ļauju runāt asarām,
Kas parāda, kas mīt manā pakrūtē.

Es neko nenožēloju.
Kā gan cilvēks vispār var ko nožēlot?

Ja rīkojies saskaņā ar sirdi,
Neklausies visā, ko dzirdi,
Tad viss, kam esi spēris soli pretī
Tikai dara tevi
Spēcīgāku,
Pārliecinātāku,
Ar ticību sevī.

Es neko nenožēloju,
Es tikai reizēm pārdomāju,
Ka varbūt citur spertu savu kāju.

Ja secini, ka esi pieļāvis kļūdu,
Nesaki: es nu prom no jums zūdu.
Dari visu ko citu -
Atvainojies,
Atzīsti kļūdu,
Apņemies labāks kļūt
Un turpini darīt,
Kā sirds jūt.

Es neko nenožēloju,
Jo esmu es pats,
Mana rīcība spēcina un rada mani par cilvēku,
Kas var skatīt sevi spogulī
Un nebaidīties no tā, ko redzēšu pretī.