Lūgšana

Spēku, dodiet man spēku
Ne tādu parastu, bet gribasspēku
Minūti, stundu, varbūt dienu
Tā, lai var izciest triecienu
Un turpināt lēcienu
Pāri nezināmajam,
Pāri neiespējamam.

Ticību, sniedziet man ticību
Ne tādu naivu, bet spēcinošu
Nedēļu, mēnesi, gadu vai pat desmit
Tā, lai bez bēdām var iztikt
Un sāpēt dvēselei nelikt
Ik rītu,
Ik vakaru.

Mīlestību, dāvājiet mīlestību
Ne uzstājīgu, bet maigu kā zīdu,
Neviltotu un uzticīgu
Tā, lai laimīgs ikviens būtu
Un domās sirdis šūtu
Ar prieku
Un vieglu rokas vilcienu.

Brīdis sev

Apsēdies, atpūties,
Darbi prom neskries.
Skan meldija rāma,
Un ir tik labi, ka ir maz...
Vai nemaz kā sakāma.

Nedomā, neraizējies,
Tas viss tik un tā pāries.
Esi ar sevi šai brīdī,
Jo nezini, vai tik labi
Būs nākošajā sprīdī.

Nezūdi, nebēdz,
Durvis ciet sev neslēdz.
Ar jauniem spēkiem ej ārā un baudi,
Ķer iespējas, ko no sirds vēlies,
Un sapratīsi, ka dzīvot
Ir patiešām, tik tiešām jauki.

Foto: interneta resursi

Mātei

Ik ziedlapiņā paslēpies paldies,
Ikkatra vaigs pie Tevis šodien pieglaudies,
Bet, šķiet, ar to vien nepietiek,
Jo mūsu rokas un domas no Tevis vienmēr atpaliek.

Ir grūti atdot to, kas mums gadu laikā sniegts
Un no jauna vēlēt to, kas dzīvē kārots,
Bet tomēr smagi liegts.
Un arī nevajag, jo Tev viss patiesi ir -
Ik ziedlapiņā paslēpies paldies
Un bērnu vaigs, kas vienmēr kaut vai domās
Līdz mūža galam Tev cieši pieglaudies.

Paldies!

Uzklausīt, pirms tas ir lūgts.
Sniegt savu mīļumu, pirms skumji mēdz būt.
Nav pačukstēts priekšā un nav ausī dūkts,
To tikai īsti draugi vien jūt.

Un īstas lietas tā vienkārši nepazūd,
Ja galvenais Tev ir sniegt, nevis gūt.

Laiks

Tas laiks,
Kas iet lēni uz priekšu,
Kad gribas, lai skrien,
Bet tas atpakaļ lien.

Tas laiks,
Kas skrien man pa priekšu,
Kad apstāties alkstu,
Lai kā ledus es saltu.

Tas laiks,
Tas tomēr iet, kā tam jāiet,
Lai cik dīvaini šķiet,
Jo laiks ir kā sirdspuksti,
No kā nekad neizmuksi.
Dzīves gaita, kas nekad neapstājas,
Un atgādina, ka ik sekunde ir tā vērta,
Lai cīnītos, izšķirtos, darītu -
Lai patiesi labi klājas.

Kustība

Nevar tā stāvēt vienuviet
Un priecāties par sasniegto,
Jo vienmēr ir iespēja roku sniegt
Mērķim, kas gaida paveikto.

Roka ir jāpasniedz tālu,
Tas biedē gluži ikvienu,
Bet negribi palikt par bālu
Un dzīvot tā katru dienu.

Kad roka sastop roku,
Tu attopies bezgala laimīgs,
Ka neesi atradis joku,
Kas nereti noskaņots naidīgs.

Nejauši izspraucas asara,
Ka atļāvies drosmīgs būt,
Un rit tā pa vaigu kā vasara,
Kur laimi un prieku gūt.

Iedvesmots esi tu turpmāk
Darīt un darīt bez mitas,
Jo gribi, lai laime nāk tuvāk
Un paliek un vietas kā likta.

Klusu! Es ļoti lūdzu!

Vārdi sabirst ausīs,
Tie sabirst.
Un tālāk tiem nav, kur birt,
Jo ausis nav bedre,
Ko kāds manā vietā kausīs
Tik dziļi,
Lai atrastu vietu ik vārdam,
Ko katrs ik brīdi man sacīs.

Es gribētu uzlikt tām vāku -
Manām ausīs vāku
Tai laikā, pirms izdzirdu to,
Kas veido tur sprostu.
Apgūt vēl brīnišķu māku -
Laist brīvi tos vārdus līdz prātam,
Ko nedrīkstu zaudēt. Tie dārgi!
Vēl prasmīgi noglabāt sevī,
Lai redzētu atkal tos nākam,
Kad saprašanas nav nekādas
Darīt visu kā nākas.

Līdz atrodu vāku un māku,
Es klusumam saku - es nāku!
Tas nevar būt pareizs vai aplams,
Tas ir patiess un īsts līdz galam.
Tas beidzot ļauj sev teikt kaut vārdu
Un atbrīvot ausis tik tīras
No bezjēdzības un pārpilnības,
Tāpēc steidzos es klusumam teikt -
Es nāku!
Lai sevi attīrīt sāktu
Un nebeidzami to turpinātu.

 Foto: personīgais arhīvs

Novērtēt cilvēkus. Novērtēt.

Cilvēki ap mums ir kas vairāk
Par ikdienas masu uz ielas.
Tie katrs ir daļa no dzīves tavas,
Uz kuru liec cerības lielas.

Kā zināsi mīlēt, ja nebūs tev blakus kāds?
Kā zināsi izlemt, ja nebūs tev skolotāja prāts?
Kā zināsi, kā ir ciest, ja nebūs, kas sāpinās tevi?
Kā atklāsi pasauli, ja redzēsi un domāsi tikai par sevi?

Katrs cilvēks, ko redzi vai zini,
Ir nācis ar noteiktu ziņu pie tevis.
Sniedz roku tam pretī - tas labs vai tas slikts,
Jo ne velti viņš nācis pie tevis un roku tev devis.

Brīnumaini sīkumi

Tie mazie dzīves sīkumi,
Tie uzplaiksnī kā brīnumi.
Te parādās, te pazūd.
Draugs, nemeklē,
Kur tos dabūt.

Tie mazie dzīves sīkumi,
Tie atnāk paši, jo tie - brīnumi!
Tik saskatīt tos proti
Un redzēsi, ka ik dienu
Mums brīnumaini prieki doti!

 

Foto: personīgais arhīvs

Viss mainās

Ir brīži, kad zaudē jau cerības,
Ka skumjas reiz zudīs pavisam,
Ka lietus būs viesos pa retam,
Ka likstas mūs pārņems pa laikam
Un nenotiks viss kā pa vecam.

Un tad reizi tev paveras diena,
Kur pretī nāk ļaudis un smaida,
Kur mājās ar skāvienu gaida,
Kur sakāmais uzverts bez naida
Un maz tev kas dzīvē vairs baida.

Tā turpinās diena pēc dienas,
Kad nejūti sirdī vairs pēdas,
Kad prieki tik lieli kā grēdas,
Kad dzēlieni neatstāj rētas
Un jūtas vairs neiekļauj sētas.

Tad zini - ir nākusi reize,
Kad tu vari dalīties priekā,
Jo pats taču biji šai vietā,
Kad trūka tev atbalsta sniegtā.

Esi tu PATS

Kā atšķirt, kas labs un kas slikts?
Kā zināt, kas pareizs, kas ne?
Skan balsis galvā gan tur, gan te.
Krīt vārdi pār acīm šai pasaulē.

SAVS ceļš katram ejams tur tālumā,
Tur soļus liekam PAŠI SAVĀ gājumā.
Tik PATS vienmēr būsi SEV tuvumā,
PATS baudīsi dzīvi tās raibumā.

Lai skan balsis, krīt vārdi!
Nepareizs! Pareizais! Visu pavada dārdi!

bet tu...
Tu atrodi SEVI dzīves grūtumā
un palaid,
palaid visu lieko vieglā zudumā.

Piepildījums

Sirds nepaliek tukša.
Tā nemēdz mums būt.
Te aiziet prom viens, te parādās cits:
mazs smaids, sirds draugs vai
vienkārši piepildīts trauks.
Jebkas, kas laimes vārdā mums saukts.

Jo esam mēs dzīvi!
Un brīvi!
Ne pie viena nesaistīti!
Sirds laimīgi!

Sirds nepaliek tukša.
Tā nemēdz mums būt.
Tai vienkārši rūp,
Jo tā patiesi jūt.

Kailums

Pēdējā lapa krita,
Tu stāvēji priekšā man kails.
Man zosāda bija, tā šķita,
Uz mirkli palika bail.

Nu atklājies patiesais Tu,
Tik neaizsargāti skaisti.
Lūdzos, kaut ilgāk tas paliktu
Tik piepildīti un baisi.

Atļāvos aizvērt es acis,
Lai mirkli šo baudītu.
Bet nē! Galvā ieskrien man tracis.
Ak, sapni! Tas tikai tu...

  

Foto: personīgais arhīvs

Dzīvoju, lai dzirdētu

Cieši ieklausīties un sadzirdēt,
Skaņu un melodiju pasaulē sevi nozaudēt,
Tikai tā es varēšu sevi izdziedēt
Un kā zvaigzne nakts melnumā no jauna iemirdzēt!

Foto: personīgais arhīvs

Atlaist un lidot...

Dabā mums reizēm ir iekārtots tā,
Ka turēties mūžam nav likteņa varā.
SAPRAST un palaist viens otru bez steigas,
Lai stāstam vismaz ir laimīgas beigas.

Brīvi kā pūkai aizlidot droši,
Netur ne slogs, pat ne stingrākie groži.
Pacelties augšup un ieelpot gaisu,
Izbaudīt laiku - nesteidzīgu un laisku.

Un ja pūkai būs lemts mājās atgriezties reiz,
Viss būs citādi nekā toreiz.
Stāsts var tikt stāstīts otrreiz,
Varbūt pat labāk nekā pirmoreiz...

Foto: interneta resursi

Tā tam būs būt!

Būs labi!
Teicām mēs abi -
Es un mans uzticamais draugs,
Kas nestāv uz vietas, vienmēr augs
Un mīļākajos vārdos mani sauks.
Mans draugs -
Vistīrākā,
Visskaidrākā
Mana sirdsbalss.

Par vēlu

Nevar atdot neveltītu laiku -
laiks mīls steigties,
nenoķēri...

Nevar atdot neveltītu smaidu -
acīm nenoslēpsi to,
ka arvien vēl gaidu.

Nevar atdot neveltītu Tevi -
par vēlu atdot,
jo skumju cerību par sevi devi.

Vējš aizpūš Tavas ziedlapiņas pa vienai
Un izdzēš mūsu laimīgās stundas ik dienai.
Paliek vien kātiņš, kas vientuļi stāv,
Lai nestu sēklas cerībām, kas tālumā blāv.

Foto: interneta resursi

Robežas

Tik robežas nepārkāpt,
Būt skaistākai gleznai rāmī.
Tur palikt un sevi savākt,
Lai nevelk tai pašā grāvī.

Nelaid prom! Nelaid!

Nelaid vējā to, kas pieder Tev,
Vējš var nedot to, ko guvis sev,
Tāpēc turi, cik vien cieši vari
Tā, lai Tavā pusē būtu varas svari.

Prātā turi dzīves laikā krāto,
Domās - sava mērķa ceļu sākto,
Sirdī glabā to, kas aizdomāties liek
Par to, cik tomēr daudz pie Tevis tiek -
Mīļo cilvēku un draugu labās domas,
Kas skar it visas dzīves jomas,
Jo viņi vienmēr jutīs līdzi,
Kad zaudē spēju vadīt savu dzīvi.

Just un mūžam nepiekust

Mežs elpo,
Un es gribu elpot tam līdzi
Brīvi un nepiespiesti.
Gribu maldīties koku labirintos,
Maldīties un tā arī neapmaldīties,
Jo koku rokas mani skauj
Un kā patvērumā man justies ļauj.

Foto: personīgais arhīvs

Piedot

Cilvēka rīcība ir šad tad kā rozes,

Kas grib vien tik labu,

Bet, skat, kas par dabu!

Tās sāpīgi dur...

Cilvēk, tu vari vēl sadziedēt brūces

Un skatīt šīs rozes ar citādu skatu -

Pasmaržot, ieelpot, sajust un gūt!

Un redzēsi vien, ka ērkšķi sāks pūt,

Jo ļāvies tam labam, ko rozes var dot,

Un varēsi sāpes par brūcēm piedot.

 

Foto: interneta resursi

!

Nevari apturēt brīdi,
Un nevajag arī,
Kad pārvērties lietus mākonī
Un līsti,
Kaut vai pušu plīsti,
Bet atbrīvo visu, ko nīsti.
Ārā! Dzirdi? Tur ārā!!!

Tik nedzīvo mākonī ilgi,
Atgriezies!
Un rīt kā saulīte spīdi.

 

Foto: interneta resursi

Es atgriežos!

Es atgriežos!
Ar cerību, ka viss labums nav izsmelts,
Ar domu, ka karotes izmēri pieaugs,
Ar sajūtu, ka smags akmens tiks pacelts
Un ziedi tai vietā reiz saplauks,
Jo ir taču saule aiz loga,
Un kauns savas skumjas rādīt tai acīs.
Es aproku šaubas zem sniega čupām,
Gan jau ar tām izkust pratīs.

Jauns sākums

Pirms vairākiem gadiem (2012. gadā) sapratu, ka varu rakstīt, kā arī sapratu, ka tas man pašai ir nepieciešams, lai sakārtotu savas domas un lai tiktu no šī domu labirinta ārā. Šī iemesla dēļ izveidoju sev vietu, kur rakstīt, jo vēlējos, lai manas sajūtas redz pasauli, lai tās neaprobežojas ar vārdiem, kas ierakstīti kladē.

Toreiz arī teicu, ka rakstīšu tik ilgi, līdz tikšu no šī labirinta ārā. Tas arī notika, ja nemaldos, pēc vairāk nekā viena gada, tāpēc izdzēsu šo lapu.

Turpmākā dzīve bija piedzīvojumiem pilna – gan patīkamiem, gan arī tādiem, kas mainīja manu uztveri un skatījumu uz dzīvi, cilvēkiem, vērtībām. Diemžēl uz slikto pusi. Es mainījos. Vairs nebija tā Ance, kas bija agrāk. Biju atkal apjukusi savās jūtās, emocijās un domās. Visa bija par daudz, daudz par daudz. Sapratu, ka atkal esmu nonākusi turpat, kur biju pirms 3 gadiem – traki sarežģītā domu labirintā, no kura man atkal jātiek laukā.

Gudra, patiesa, dzīves pieredzes bagāta drauga iedvesmota es tomēr atgriežos šeit, lai darītu pasauli ap sevi tīru un patiesu.

Ceļš uz izeju nav viegls, tāpēc vispirms un arī vēlāk ik pa laikam atskatīšos uz iepriekš rakstīto, kas deva man spēku un iedvesmu atrast ceļu uz izeju.

Lai man izdodas!
Ticībā, cerībā un mīlestībā,

Ance