Tie sabirst.
Un tālāk tiem nav, kur birt,
Jo ausis nav bedre,
Ko kāds manā vietā kausīs
Tik dziļi,
Lai atrastu vietu ik vārdam,
Ko katrs ik brīdi man sacīs.
Es gribētu uzlikt tām vāku -
Manām ausīs vāku
Tai laikā, pirms izdzirdu to,
Kas veido tur sprostu.
Apgūt vēl brīnišķu māku -
Laist brīvi tos vārdus līdz prātam,
Ko nedrīkstu zaudēt. Tie dārgi!
Vēl prasmīgi noglabāt sevī,
Lai redzētu atkal tos nākam,
Kad saprašanas nav nekādas
Darīt visu kā nākas.
Līdz atrodu vāku un māku,
Es klusumam saku - es nāku!
Tas nevar būt pareizs vai aplams,
Tas ir patiess un īsts līdz galam.
Tas beidzot ļauj sev teikt kaut vārdu
Un atbrīvot ausis tik tīras
No bezjēdzības un pārpilnības,
Tāpēc steidzos es klusumam teikt -
Es nāku!
Lai sevi attīrīt sāktu
Un nebeidzami to turpinātu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru